Kosovas precedents

Kārtējo reizi saasinoties spriedzei etnisko serbu apdzīvotajos Kosovas ziemeļos, Kosovas vadība oficiāli paziņoja par pieteikuma dalībai Eiropas Savienībā (ES) nosūtīšanu uz Briseli. Paralēli Eiropas Parlaments (EP) un ES šobrīd prezidējošā valsts Čehija vienojās par atbalstu bezvīzu režīma ar Kosovu ieviešanai, kas gan iespējams tikai ar visu ES dalībvalstu piekrišanu.

Svarīgi visi šie un vēl citi ar Kosovu saistītie notikumi ir galvenokārt tādēļ, ka Kosovas neatkarības oficiāla pasludināšana 2008. gada 17. februārī un šīs neatkarības starptautiska atzīšana, lai kādu apsvērumu dēļ tā arī nebūtu īstenota, ir precedents. Serbija, no kuras daļa iepriekš bija Kosova, nepiekrīt tās starptautiskai atzīšanai, taču, tā kā vairākums dalībvalstu, pirmkārt jau rietumvalstu, Kosovas neatkarību ir atzinušas, šo soli kā argumentu jau ir izmantojusi Krievija, atzīstot Abhāzijas, Dienvidosetijas un uz brīdi arī Ukrainas austrumu separātistu formālo neatkarību. Turklāt fakts, ka Krievija pati pieder pie valstīm, kuras atsakās atzīt Kosovas neatkarību, Maskavu nemulsina.

Ir vēl citas nerietumu valstis, kuras apsver iespējas izmantot Kosovas precedentu savās interesēs, tomēr apvienotās Eiropas gadījumā būtiskākais, ka uz Kosovas neatkarības atzīšanu atsaucas vairāki neatkarības tīkotāji pašā Eiropā ar Kataloniju priekšgalā. Ne velti starp valstīm, kuras Kosovas neatkarību nav atzinušas, ir piecas ES dalībvalstis, tajā skaitā Spānija.

Ņemot vērā iepriekš minēto, vadošajām rietumvalstīm ir svarīgi panākt, lai Serbija piekristu atzīt Kosovas neatkarību, pat neraugoties uz to, ka šāda ideja valstī ir ārkārtīgi nepopulāra. Šā mērķa sasniegšanai tiek izmantota vienlaikus kā burkāna (dalības ES), tā pātagas (ekonomiskās problēmas un spriedze Kosovas ziemeļos) politika, labi apzinoties, ka Serbijas iespējas turēties pretī šādam spiedienam nav bezgalīgas. Kosovas vadība no situācijas tikmēr pašsaprotami cenšas iegūt maksimālo rezultātu.

Vienlaikus Kosovas atzīšana no Belgradas puses, ja ko arī ietekmēs, tad tikai apvienotās Eiropas iekšējo separātistu noskaņojumus, un arī tad ne vienmēr ir skaidrs, kādā virzienā. Nerietumu valstu, pirmkārt jau Krievijas, nostāju dažādu citu separātistu un insurgentu atzīšanas vai neatzīšanas jautājumā šāds risinājums ne tikai nemainīs, bet drīzāk pat pretēji – kļūs par vēl vienu precedentu ar grūti prognozējamām sekām. Kopumā Kosovas gadījums ir ievērojami sarežģītāks un ar daudz tālejošākām sekām, nekā šķiet pirmajā brīdī.