Nameja mācība – pirmos ieņemtu soctīklus

Dažu neviennozīmīgā reakcija uz militāro mācību Namejs norisi Rīgas ielās aizvadītajā nedēļas nogalē ir ļoti spilgts piemērs, kāpēc šādas mācības ir vajadzīgas. Mācību pirmā fāze, kam bija jānotiek pilsētvidē, ne par velti tika pieteikta kā gatavošanās tādai karadarbībai, kurā tiek izmantoti hibrīdkara elementi. Bet uzvara hibrīdkarā nav izcīnāma tikai ar ieročiem – bez sabiedrības atbalsta un izglītotības to ne tikai neuzvarēt, bet arī, kas svarīgāk, – grūtāk novērst.

Sociālajos tīklos tika tiražēti kadri ar raudošiem mazuļiem un pārbiedētām mammām, kas satrūkušies no bruņotu karavīru pārvietošanās ielās un skaļiem ieroču paukšķiem. Uz to momentā bija gatavi reaģēt virkne “viedokļu līderu” jeb “līdzjūtīgu onkuļu”, kuri jau ierasti ceļ trādirīdi nu jau par jebkuru ejošu tēmu, kas varētu sašutināt sabiedrību un uzsvērt plaisas, neuzticēšanos, vilšanos, protestus un visu to sliktāko attiecībās starp varu un tautu.

Šoreiz Nameja organizētājiem nevar pārmest, ka būtu trūcis informācijas par to, ka mācības notiks apdzīvotās vietās, līdz pat detalizācijai nekreņķēties, ja tiks izmīdīta kāda mārtiņrožu dobe vai izbraukāts ceriņš, – armija vienmēr visu sakops un, ja vajadzēs, kompensēs. Tomēr viena problēma komunikācijā bija gan. Es pilnīgi spēju iedomāties, ka laba daļa informāciju par Nameju izlasījušo tomēr neuztvēra vai, ja uztvēra, ne līdz galam izprata, kas īsti slēpjas aiz uzsvērti un konsekventi lietotā jēdziena “militārās mācības hibrīdkara apstākļos pilsētvidē”. Jēdziens “hibrīdkarš” daudzu ausīm, it īpaši Latvijas kontekstā, vēl nav īsti saslēdzies ar militāra apdraudējuma scenāriju. Pat pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Ukrainas Austrumos ar “zaļo cilvēciņu” un vietējo revanšistu atbalstu.

Tieši šī iemesla dēļ, manuprāt, dažam labam bruņotu karavīru skraidīšana pa pilsētas ielām, izmantojot aizsegam māju stūrus un ik pa laikam gaisā izšaujot pa skaļam “paukšķim”, varēja šķist pārspīlēta un biedējoša māžošanās. Ja cilvēkiem būtu atklāti skaidrots, ka militārās mācības hibrīdkara apstākļos pilsētvidē izspēlē situāciju, kad ienaidnieks jau ir Rīgas ielās, bet ir “neredzams” vai grūti identificējams, turklāt to atbalsta, iespējams, promaskaviski noskaņota vara vai politiskas partijas, kā arī daļa “alternatīvo faktu valstībā” dzīvojošas sabiedrības, būtu grūti iedomāties apzinīgu Latvijas pilsoni, kurš īpaši šūmētos vai kuru varētu musināt ar bruņotu karavīru (uzsvēršu: “mūsu” karavīru, vienalga – Latvijas vai sabiedroto valstu) pārvietošanos Rīgas ielās.

Bet vienlīdz labi es arī saprotu, ka tik skaidras valodas lietošana un atklātu scenāriju zīmēšana Nameja rīkotājiem nebija viegla izšķiršanās. Īpaši šodienas Latvijā, kas ir gada attālumā līdz Saeimas vēlēšanām, kas ir ļoti neviendabīga gan pēc nacionālā sastāva, gan pēc informatīvās telpas, kuru patērē dažādas sabiedrības grupas, gan pie tam vēl tik neveiksmīgā brīdī, kad sabiedrība ir uzbudināta un ik mīļu brīdi tiek vēl īpaši musināta pret jebkuru “valsts” lēmumu un darbību. Lai nu kā, reakciju uz Nameju – gan dabisko, neviltoto, gan uzspēlēto un mākslīgi musināto – mūsu drošības ekspertiem un militāristiem vajadzētu uztvert kā neplānotu bonusu pēcmācību analīzei, jo arī daļu no šīs reakcijas var uztvert kā hibrīdkara elementu.

Check Also

Testing the waters: Russia explores reconfiguring Gulf security

Russia hopes to blow new life into a proposal for a multilateral security architecture in …